Tagad stāstījums ritēs drusku raitāk, jo festivāls "Skaņu Mežs" ir pilnībā beidzies, nu vienīgi korporatīvs būs sestdien. Uz Rīgas velomaratonu nebraukšu. Gandrīz 20 lati biļetēm+tur vēl noteikti iztērēšos, un divas dienas kaķim zem astes. Labāk jau pabraukāšos ar baiku pa Latgali, re kur arī Krāslavā virtuāls cilvēks piedāvā satikties.
Pagājušoreiz es pabeidzu ar jau ierasto nakšņošanu krūmos. Starp citu, otrajā dienā mēs nobraucām veselus 89 km, neskatoties uz visiem šķēršļiem. Plānots gan bija 120, bet nu labi. Starp citu, naktī dziedāja muedzini no veselām trim mošejām uzreiz, bet pēc tam vēl tik skaļi netālu rēja suņi, ka likās: grib mūs apēst. Īsts dolby surround sound. [more text=Skatīt žiperīgākas ainavas nekā vakar]
Telts ir daudz ko pieredzējusi, bet joprojām ir laba. Kā saka Igors Ščukins, "dzīvot tur četratā nesanāks, bet pārnakšņot var". To viņš par šaurību.
Pa kreisi mūsu ar Māri telts. Tajā pat pārnakšņot trijatā īsti nesanāks, jo tā ir divvietīga.
Starp citu, aizmirsu pavēstīt savu kārtējo sadomāto teoriju par vakardienas pārdēvēto turkmēnieti. Viņa, par spīti visam draudzīgumam, pie mums tā kā baidījās pienākt. Diagnosticēju skarbu teoloģiski-domostroja muštru: vīriešiem klāt neiet, un pat cilvēka pamatu – vārdu ļāva darba devējiem (vai kādam tur vīram) nomainīt. Faktu, lai šos minējumus apstiprinātu, man, saprotams, nav.
Nezinu, vai ir jēga ziņot visādus sīkumus: par to, ka pagājušajā vakarā vietējie man teica, ka kempings ir vienīgi Lapsekos (tur mēs nekādi nebūtu tikuši) vai to, ka Sergejs mikroautobusā atrada krievu, kurš ieteica vienīgi mēģināt noķert autobusu. Proti, viss esot atkarīgs no šofera, stingru noteikumu, ņemt vai nē velosipēdus, viņiem nav; nu vai arī visiem nospļauties.
Par autobusu – to Sergejs skaidroja tāpēc, ka viņam ļoti gribējās mieru, atpūtu un siltu ūdeni no dušas. Es vispār jau biju samierinājies ar telti un latgalisko zāli, tāpēc par ko tādu pat nesapņoju.
Par laimi, kādu laiku pēc izkustēšanās mēs tikām līdz diezgan gleznainai aizai. Es, kad biju maziņš, lasīju daudz grāmatu, īpaši fantastiku, bet vārdu nozīmi nesapratu. Un tagad praksē to apjaušu. To sauc "bērns iepazīst pasauli", tikai manā gadījumā jau smadzenēs ir ielādēti dažādu parādību apraksti. Drīz, principā, visi bērni apmēram tā dzīvos, kad pa tiešo pauri beidzot iemācīsies visu ielādēt.
Sergejs, starp citu, mina pedāļus kā nolādēts – apsteidza mūs visus par puskilometru. Mina stingrā saskaņā ar sporta zinātnisko organizāciju – tas ir, ar augstu kadenci kāpumos. Kadence – tas ir pedāļu griešanas biežums, un teorija saka, ka labāk mīt noteiktās robežās (no 70 līdz 120 apgriez./min). Mazāk nogursti, bet galvenais – nav riska sabojāt ceļu locītavas, kurām lieka piepūle nepavisam nesagādā prieku.
Es, vispār, teoriju vienmēr cienu, un esmu ar to vienisprātis. Pat ja tev liekas, ka tā ar praksi nesakrīt, vajag ilgi un neatlaidīgi pielietot, kamēr nepārliecinies, ka galīgi nedarbojas. Jo pie pareizā rīcības veida cilvēks ne uzreiz pierod. Ja tu jau sen kaut ko dari, skaidrs, ka diezgan labi sanāks arī nepareizi. Bet ja iemācās tā, kā iesaka, galu galā visticamāk iznāks vēl labāk.
Tā nu arī Sergejs man skaloja smadzenes, lai es pareizi minos. Man bija slinkums skaidrot, ka es parasti minu pareizi, ar augstu kadenci, vienkārši "dejojot", tas ir, stāvot uz pedāļiem, arī var reizēm – dažādībai, turklāt, ja ar svaru uz tiem spiež, it kā paši griežas. Vienīgais bet – braukt stāvus ir ļoti bīstami. Ja kaut kas atgadīsies ar pedāļiem, riteni vai stūri – saskrāpēsies, vai pat pakļūsi zem mašīnas. Par laimi, auto uz šosejas bija ne tik daudz, bet stāvus es braucu tikai pret kalnu.
Te mūs vietējais opis pasveicināja ar vārdiem "assalamu aleikum". Es atbildēju "merhaba", jo nobremzēju. Laikam jebkurš kaut cik kulturāls cilvēks zina, ka šis sveiciens nozīmē "miers jums" un atbildēt vajag kaut ko līdzīgu "aleikum assalam". Vikipēdija mums stāsta, ka pareizā atbilde skan "Va 'aleikum assalam" – "Un jums miers". Principā šis sveiciens ir drīzāk musulmaņu, tā ka mana laicīgā atbilde vispār bija par tēmu, bet neviens to stingri izmantot neaizliedz arī kefīriem. (proti, neticīgajiem).
Par kefīru, starp citu – es beidzot atradu reiz manīto un sen pazaudēto rakstu par lingvistisko šoku. Interesants, visiem lasīt.
Vispār, vietas jau kļuva smukākas, turklāt lietus mūs netraucēja, neskatoties uz draudīgajiem mākoņiem pa dienu un joprojām drūmo prognozi. Tomēr tas viss izlija naktī, bet no rīta mēs vēl arī apžuvām saulītē. Saprotama lieta, garastāvoklis uzreiz sāka uzlaboties.
Aitas, kā jau rakstīju, mēs pa ceļam redzējām, bet ne pārāk daudz. Ceļvedis saka, ka gaļa Turcijā ir garšīga, jo aitas ir organic, tas ir, dabīgas. Velns viņu zina – lai visiem pietiktu, mums vajadzēja sastapt simtreiz vairāk. Droši vien tagad ir globalizācija un arī Turcijā dzīvniekus audzē rūpnieciski, piebāžot ar antibiotikām un augšanas hormoniem, bet tas, ko mēs novērojām – pagātnes palieka un ilgi nevilks.
Te es daudzas fočenes izlaidīšu, jo ciematu ainavas tomēr ir nedaudz vienveidīgas.
Starp citu, neatceros, vai teicu, bet turki vienmēr pīpina – ir iemesls vai nav. Kad mūs redzēja – pīpināja ar pastiprinātu entuziasmu, jo vajag taču parādīt, ka uzņem mūs silti. Mēs sākumā domājām, ka tas viņi lūdz uzmanīties, bet, kad pretimbraucēji arī sāka pīpināt, viss kļuva galīgi skaidrs.
Te vajag vēl pateikt, ka lietus dēļ mēs pazaudējām praktiski pusdienu, tāpēc nolēmām nooptimizēt maršrutu un nebraukt uz Čanakali. Tas nebija labi. Lai gan nebiju manījis norādes internetā, ka tur vajadzētu iemest aci, pa ceļam daudzi turki to pieminēja. Es nupat ielūkojos Vikipēdijā – pati pilsēta ir gleznaina, un cietoksnis tur, kā nākas. Bet laikapstākļi un stāvie kalni – faktori, kas no mums nav atkarīgi, tā ka atlika tikai samierināties.
Nākamajā daļā būs par mīlīgo Lapseku pilsētiņu un pārcelšanos uz Dardanelu šauruma otru pusi.